Azoru salas, 1. daļa


Pēdējā no Portugālei piederošajām teritorijām, kuru vēl nebijām apmeklējuši, bija Azoru salas. Turp devāmies rudenī – gadalaikā, kurš mums šķiet vispiemērotākais ceļošanai. Tiesa par silto laiku Azoru salās nav jāsatraucas pat ziemā, jo klimats tur ir vēl vienmērīgāks nekā Madeiras arhipelāgā un dienas vidējā temperatūra svārstās ap 20 grādiem visu cauru gadu. Daudz vairāk nekā temperatūrai uzmanība jāpievērš vēja stiprumam un virzienam, tieši tas nosaka to, cik silts vai auksts šķitīs laiks uz vietas. Klimats ir tik vienmērīgi silts, ka gada laikā iespējams novākt pat trīs kartupeļu vai citu dārzeņu ražas. Lauksaimniecība, lopkopība un zvejniecība ir arī salu galvenais ienākumu avots. Tāds ir arī tūrisms, un tieši tas pēdējā laikā ieņem arvien lielāku lomu Azoru ekonomikā. Lai arī augošs, tas ļoti atpaliek no Madeiras tūrisma līmeņa. Tam par iemeslu, protams, ir arī fakts, ka Azoru salas atrodas daudz tālāk no Eiropas krastiem – aptuveni 1500 km no Eiropas un 3900 km no Ziemeļamerikas tuvākā punkta. Madeira šajā ziņā ir daudz pievilcīgāks galamērķis ikdienas tūristam; turklāt uz to lido daudz vairāk aviokompānijas, tai skaitā, lētie easyJet. Arī atpūtas iespēju un restorānu Madeirā ir daudz vairāk.

Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka pat no dažādajiem dabasskatiem Madeirā ir vairāk ko redzēt – tuksnesīgs rags salas ziemeļaustrumos, necaurredzams lauru mežs salas vidienē, tomēr lielu dažādību iespējams vērot arī Azoru salās. Tiesa, tur tā nebūs sastopama vienkopus, jo Azoru arhipelāgs sastāv no deviņām krasi atšķirīgām salām. Te jāpiemin, ka mēs apmeklējām tikai vienu arhipelāga salu – Sao Miguel. Tajā atrodas arī Azoru galvaspilsēta Ponta Delgada. Azoru salas ir tik dažādas, ka katrai ir dots arī otrs nosaukums – kāda no krāsām. Sao Miguel sala ir zaļā sala; runā, ka uz tās iespējams redzēt visus iespējamos zaļās krāsas toņus. Šo salu pārsvarā klāj pļavas un meži, pa vidu pavīdot kādam vulkāniskas izcelsmes ezeram.

Diemžēl apskatīt visas Azoru salas ir diezgan problemātiski. Ja ne problemātiski, tad dārgi noteikti. Lieta tāda, ka salas ir izvietotas 3 salu grupās un attālums starp salu grupām ir aptuveni 200km. Regulāri prāmji starp salu grupām nekursē, jo, pirmkārt, tas prasa pārāk daudz laika, otrkārt, ir ļoti grūti nodrošināt regulāru prāmju satiksmi laika apstākļu nestabilitātes dēļ. Tomēr salas ir savienotas ar vietējās aviokompānijas SATA reisiem. Lidojumi ir regulāri un ērti, bet ne pārāk lēti. Lidojums vienā virzienā vienam cilvēkam var izmaksāt aptuveni 75-100 EUR. Vietējiem iedzīvotājiem ir īpašas cenas un tie var praktiski jebkurā laikā aizlidot jebkur par 50 EUR. Katras salu grupas ietvaros, savukārt, pastāv lielāka vai mazāka iespēja starp individuālajām salām pārvietoties ar prāmi, tā kā pilnīgi bezcerīga visu salu apmeklēšana gluži nav. Tomēr tā kā mēs ceļojumu uz Azoru salām pirkām caur tūrisma kompāniju kā charter flight un komplektā mums bija rezervēta arī viesnīca, tad lidot uz citu salu un apmaksāt vairākas naktis viesnīcā dubultā mēs, protams, negribējām.

Nokļūšana

Kā jau tikko minēju, tad mēs uz Azoru salām devāmies ar čārterreisu, un jāsaka, ka tas, manuprāt, arī ir vislētākais veids, kā tur nokļūt. Protams, ja vien jūs neesat Lisabonā, no kuras lidojumi uz Azorām ir daudzreiz lētāki. Tomēr nokļūšana uz Lisabonu jau ir cits stāsts, un, kā esmu rakstījis iepriekš, tas nav ne lēti, ne vienkārši.

Alternatīva čārterreisam ir lidojums ar Azoru kompāniju SATA, kura nodrošina tiešos lidojumus uz Ponta delgada no daudzām Eiropas pilsētām, tai skaitā arī Stokholmas. Diemžēl cena par šādu lidojumu (turp/atpakaļ) vienam cilvēkam sastāda aptuveni 3800 SEK jeb 300 LVL. Arī čārterreiss nebūs no lētajiem, tomēr šādu lidojumu bieži iespējams nopirkt kā pēdējās dienas ceļojumu no kompānijas Solresor. Šī ir Zviedrijas tūrisma kompānija, kas piedāvā ceļojumus no Stokholmas, Gēteborgas, Malmes, Kopenhāgenas un citām pilsētām. Pēc personīgajiem novērojumiem varu teikt, ka pēdējā brīža cenas mēdz nokrist līdz pat 800 SEK jeb 60 LVL par lidojumu. Ja neizdodas sagaidīt gluži šādu cenu, tad sastapt 1500-2000 SEK par lidojumu gan nevajadzētu būt lielām problēmām, un arī tad cenas atšķirība ar SATA būs ievērojama. Tomēr pasūtīt viesnīcu pēdējā brīdī var sanākt diezgan dārgi un neizdevīgi, tāpēc, pērkot čārterreisu, ieteiktu ņemt komplektu – lidojums plus viesnīca. Mēs izdarījām tieši šādu izvēli un pasūtījām nespecificētu apmešanās vietu, kas viņu mājaslapā uzrādījās vislētākā. Šī, protams, ir neliela laimes spēle, tomēr beigās mums tika piešķirta diezgan laba viesnīca, kas atradās 5 minūšu kājāmgājienā no pilsētas centra, ar cenā iekļautām brokastīm un pat iekšējo un ārējo peldbaseinu. Pēcāk, aplūkojot šīs viesnīcas vidējās cenas, secinājām, ka par visu komplektu ar lidojumiem samaksājām mazāk nekā būtu jāmaksā tikai par viesnīcu, ja būtu to rezervējuši paši. Solresor ir arī trešā lielākā tūrisma kompānija Zviedrijā, turklāt tā bija pirmā, kas organizēja čārterreisus uz Azoru salām no Zviedrijas. Ja tā var teikt, tad Azoru salas ir viņu specialitāte.

Lidojums uz Ponta Delgada tika veikts caur Gēteborgu, tomēr pārsēsties mums nekur nevajadzēja, jo Gēteborga bija vienkārši “pietura”, kur lidmašīnā iekāpa vēl daļa pasažieru. Apstāšanās mums paņēma aptuveni stundu, kopējam lidojumam no sākuma līdz beigām esot aptuveni 6 stundām. Lai arī lidojām tādā pašā Boeing tipa lidmašīnā kādas izmanto Ryanair, tā bija aprīkota ar monitoriem, kuros varēja skatīties filmu. Turpceļā bija kāda ļoti lēta komēdija, savukārt, atpakaļceļā bija jau redzēta filma Sekretariāts. Nekas pārāk īpašs, tomēr laiku nedaudz pakavēt var. Pārējā laikā lasīju grāmatu par hiking.

Ceļš no lidostas

Nolaidāmies Ponta Delgada lidostā aptuveni vienos dienā. Tā bija ceturtdiena, 8. septembris. Tur mūs sagaidīja smaidīgi Solresor darbinieki un pavēstīja, kura ir mums piešķirtā viesnīca. Paņēmām savu iečekoto somu un devāmies ceļā. Lidosta atrodas aptuveni 3 km attālumā no pilsētas centra, tomēr sabiedriskais transports starp lidostu un pilsētu nekursē. Pastāv iespēja izmantot taksometra pakalpojumus, kas ir fiksēti 6 EUR + 2 EUR par katru somu. Tas ir dārgāk nekā tad, ja brauktu pēc skaitītāja, bet tādi ir noteikumi un kaut kā jau viņiem tas taksometru bizness uz salas ir jāveicina. Tad pastāv iespēja doties ar Solresor organizētu autobusu, kas ir pārcenots un vēl dārgāks nekā taksometrs. Protams, var doties arī ar kājām, ko izvēlējāmies darīt mēs. Šī ir viena no pilsētas centram vistuvākajām līdz šim sastaptajām lidostām un no lidostas līdz viesnīcas slieksnim mēs nonācām aptuveni 40 minūtēs, pie reizes apskatot daļu pilsētas.


Ponta Delgada

Interesanti bija redzēt pie viesnīcas plīvojošus Zviedrijas un Somijas karogus. Tas laikam dēļ lielā viesu skaita, kas no šīm valstīm regulāri apmetas viesnīcā. Iekārtojāmies numuriņā, kurš vairāk nekā apmierināja mūsu prasības, un devāmies apskatīt tuvējo apkārtni.

Ponta Delgada, kas no augšas izskatījās pēc maza ciema, nu sāka atgādināt nedaudz pieticīgāku pilsētu. Pametuši viesnīcu, devāmies taisnā ceļā uz boardwalk jeb okeāna piekrasti. Pa ceļam atradām kādu pārtikas veikalu, kur nopirkām vietējā ražojuma gāzētu mango dzērienu un kūciņas ar olu krēma un šokolādes pildījumu. Kad es saku mango dzērienu, es tiešām domāju mango nevis mango garšu, jo arī šajā, tāpat kā marakujas dzērienā, var redzēt apakšā nosēdušās augļu nogulsnes. Notiesājuši uzkodas, devāmies atrast pāris slēpņus, kas pie reizes ļāva arī apskatīt pašu pilsētu. Dienas beigās atradām arī vietējo tirdziņu, kur par draudzīgām cenām varēja nopirkt vietējos augļus. Ja man būtu jānosauc trīs augļi, ar ko man (un droši vien arī citiem) asociējas Azoru salas, tad tie būtu – banāni, ananāsi un marakuja. Ja mazie, bet ārkārtīgi saldie banāni un marakuja jau bija sastapti Madeirā, tad ananāsi bija kas jauns. Uz salas tos nevar tā vienkārši ieraudzīt augam, jo tie tiek audzēti siltumnīcās. Ienākot tirgū, tie nav ilgi jāmeklē, jo to smaržu var sajust jau pa gabalu. Tā ir jāsmaržo īstam ananāsam. To garša ir vairāk salda nekā asa, brīžiem pat rodas sajūta, ka ananāsam kāds ir pievienojis cukuru. Ananāsus novērtē ne tikai tūristi, bet arī paši portugāļi. Tie, kuri te ieradušies no kontinentālās Portugāles, atpakaļ dodoties, katrs pasit padusē pa pāris ananāsiem. Par to padusi rakstu burtiski, un tas ir diezgan amizants skats salas lidostā pirms iečekošanās. Vakariņām visu sapirkām paši, tai skaitā ananāsu un banānus, un ieturējām vakariņas viesnīcas istabiņā. Galdā tika likts arī vietējais vīns, tuncis, maize, siers un vēl šādi tādi nieki.

Tā kā negribu lasītāju mocīt ar vienu milzīgi garu rakstu, kā arī nevaru saņemties uzrakstīt to visu vienā piegājienā, tad šī ceļojuma apraksts tiks publicēts pa daļām.

Turpinājums sekos.

comments powered by Disqus